Kādas sajūtas pirms jaunās sezonas?
Labas. Kā pirms katras jaunas sezonas.

Kā vērtējat komandas komplektāciju un paveikto vasarā?
Vienmēr var būt labāk. Ļoti daudz no iecerētā neizdevās paveikt. Ja salīdzinu ar iepriekšējiem gadiem, komplektācijas ziņā šī vasara bija visgrūtākā. Komandā šogad nav ne čehu, ne slovāku. Treneris šajā virzienā skatīties nevēlējās, viņš dod priekšroku hokejistiem no Ziemeļamerikas un Skandināvijas. Arī es neesmu ieinteresēts, lai komandā būtu daudz čehu un slovāku, bet arī starp viņiem ir labi spēlētāji. Paskatieties cik čehu un slovāku spēlē NHL un KHL. Daudzi un ne tās nenozīmīgākās lomas komandā. Otra lieta, kas šovasar apgrūtināja darbu bija tas, ka NHL tika paaugstināti algu griesti. Daudzi kanādieši izvēlējās palikt aiz okeāna un spēlēt tur, ne doties uz Eiropu, kaut gan pirms tam liela daļa no viņiem skatījās arī KHL virzienā. Lai kā mēs neslavētu savu līgu, NHL tomēr spēlētājiem ir prioritāte. Bija vairāki gadījumi, kad bijām jau vienojušies ar konkrētiem spēlētājiem, bet vēlāk viņi panāca līdzīgus līguma nosacījumus NHL klubos. Cilvēcīgi, protams, var saprast, ka hokejists vēlas spēlēt mājās.

Ir kāds vietējais spēlētājs, kuru šovasar neizdevās piesaistīt?
Nav jau mums to spēlētāju tik daudz. Runājām ar Skrastiņu, neizdevās. Ilgi par līgumu tielējās Daugaviņš. Redzēs kā viņam ies Otavā, viņa jautājums ir atklāts. Lai viņam veicās un izdodas nostiprināties NHL, bet, iespējams, ka ap Ziemassvētkiem vai Jauno gadu viņš varētu atgriezties Rīgā. Bija sarunas ar… Labi, lai šoreiz paliek pie manis. Uz doto brīdi sastāvs ir tuvu optimālam. Pēc pirmajām spēlēm būs redzams, kas mums pietrūkst. Neizslēdzu, ka jaunas sejas varētu parādīties jau sezonas pirmajā pusē.

Kuras spēlētāju pozīcijas šobrīd pašu satrauc visvairāk?
Nezinu, kāpēc visi runā par vārtsargiem. Jučers ir labs vārtsargs, aug arī Gudļevskis. Ja gribam labāku, atkal jāpērk ārzemnieks, no vietējiem taču nav ko paņemt. Pirkt divus ārzemniekus? Mums taču ir jādod iespēja arī savējiem. Ja nedosim iespēju saviem jaunajiem, tad visu laiku pirksim ārzemniekus arī turpmāk.

Kā bija ar Hosu? Gribējāt viņu? Negribējāt? Bija par dārgu?
Nevarētu teikt, ka mūsu interese par viņu būtu bijusi ļoti nopietna. Visas runas sākās ar viena žurnālista zvanu, kurš man pavaicāja – Hosa šobrīd ir brīvs, jums gadījumā nav interese par viņa pakalpojumiem? Protams, ka bija interese, tikai ne par tādu naudu. Ja viņš būtu atgriezies Rīgā par saprātīgu atalgojumu, viss kārtībā. Viņš ir labs spēlētājs, bet tādu naudu par kādu viņš spēlēs tagad, nebijām gatavi maksāt.

Kas bija tās lietas, kas lika nosvērties par labu trenerim Rautakalio? Bija taču arī citi galvenā trenera kandidāti…
Jā, varianti bija.

Bija arī kādi skaļāki uzvārdi?
Bija!

…?
Šobrīd uzvārdus nesaukšu (smaida). Man iepatikās Rautakalio hokeja filozofija. Kad viņš to stāstīja, radās iespaids, ka viņš zina kā to sasniegt, ne tikai tukši runā. Svarīgākais no iemesliem, kāpēc nosvērāmies par labu Rautakalio ir cits – visi pārējie kandidāti vēlējās vest uz Rīgu savus asistentus. Rautakalio šāda prasība nebija un tas mūs apmierināja. Dot iespēju strādāt Artim Ar Viktoru bija kluba prioritāte. Nedaudz pastrādāja kopā ar Šupleru, tagad pastrādās arī ar Rautakalio, kas zina, iespējams, pēc pāris gadiem būs gatavi vadīt komandu paši.

„Dinamo” budžets šosezon ir audzis?
Nē, tas ir palicis tajā pašā līmenī.

Spēlētāju prasības taču aug…
Protams, ka aug… Tas ir tikai normāli. Jo labāku sezonu aizvada spēlētājs, jo nopietnāk aug prasības.

Komandai atkal ir izvirzīts vecais labais uzdevums – iekļūšana izslēgšanas spēlēs. Vai nebija doma dot tai augstāku uzdevumu?
Nav jēgas izvirzīt nesasniedzamus mērķus. Šis ir minimālais uzdevums, pats personīgi būšu apmierināts, ja tiks uzlabots pagājušās sezonas rezultāts. Apzinos, ka tas būs grūti sasniedzams mērķis, jo gandrīz visiem klubiem budžeti ir auguši un līdz ar to arī iespējas. Jāskatās no otras puses uz ledus ieziet spēlētāji, ne viņu līgumi ar daudzajām nullēm.

Jānis Celmiņš / SportaCentrs.com

Vai komandu stipri ietekmēja smagais zaudējums Zviedrijai?

Protams, cerējām, ka spēsim pretiniekiem izrādīt lielāku pretestību – gan rezultāta, gan spēles ziņā, taču nekas traģisks nav noticis, esam šādus zaudējumus piedzīvojuši jau iepriekš. Esam zviedriem zaudējuši ar lielu vārtu starpību, tā ka pārsteigums tas nav. Lai gan nepatīkami tāpat…

Vai biji pārsteigts par kraso meistarības atšķirību, kas īpaši izcēlās pirmajā periodā?

Nē. Zviedriem ir lieliska hokeja līga un sistēma, turklāt viņiem palīdzēja arī čaļi no NHL. Viņiem ir četri spēkos līdzvērtīgi piecinieki, bet mums, kā zināms, ir problēmas ar to.

Vai izjūti kādu īpašu uzmanību no pretinieka?

Jā. Man, protams, ļoti nepatīk zaudēt vai aiziet no laukuma bez punktiem, bet spēle pret Zviedriju mūsu komandai bija pārlieku grūta. Viņi zināja, kur un ko es darīšu.

Ko tava komanda uzlabos līdz mačam ar ASV (tas jau šodien notika, 1:6 – aut.)?

Amerikāņi ir jauna, ātra un kvalitatīva komanda. Taču turnīrs tikko kā sacies, bet viņu mērķis noteikti ir pusfināls. Mums noteikti jāspēlē labāk aizsardzībā, nedrīkstam ļaut viņiem izdarīt metienus no ērtām pozīcijām. Zviedri mums lielākoties sameta golus no distances līdz pieciem metriem, kur vārtsargs jau vairs ļoti maz ko var ietekmēt. Pasaules čempionātā nedrīkst spēlēt tāpat kā Austrijas čempionātā vai arī atlikušajās spēlēs varam cerēt vienīgi uz tādu pašu rezultātu kā pret Zviedriju.

Vai ģērbtuvēs apspriežat tēmu par palikšanu augstākajā divīzijā?

Tas ir mūsu mērķis. Pēc mača pret Latviju arī uzzināsim – tas izdevies vai arī nāksies vēl mazliet pacīnīties. Protams, saprotam, ka iegūt punktus pret ASV vai Zviedriju mums būs ļoti grūti. Neviens arī īpaši nebūtu pārsteigts, ja mēs cīnītos par palikšanu elitē. Lai kaut ko šajā attieksmē mainītu, jāpaiet gadiem – un šajos gados austriešiem jāpaliek augstākajā grupā.

Vai tev nav grūti sevi motivēt pēc sezonas “Sabres” (neiekļuva play-off), kā arī pēc savainojuma?

Nē, nepavisam nav, taču mana situācija, saprotams, nav patīkama. Ļoti nepatīkami, kad esi tā cīnījies visu sezonu, bet beigās pietrūkst pāris punktu līdz Stenlija kausa izcīņai.

Kā redzi savu lomu Austrijas izlasē?

Mans uzdevums ir palīdzēt jaunajiem spēlētājiem, kā arī saglabāt komandā labu garu. Zinu, cik tas ir grūti komandai, kas cīnās par izdzīvošanu. Bet sportiskajā ziņā – ļoti labi, ka esmu izlasē, ar savu spēli tikai varēšu pastiprināt mūsējo rindas.

Vai saprotat tos, kuri atteicās spēlēt izlasē?

Jā, jo viņiem bijusi gara sezona. Ja mums būtu 10 NHL spēlētāji, iespējams, arī atteiktos no spēlēšanas. Taču esmu vajadzīgs komandai, tādēļ nespēju atteikt.

Vai ir kas īpašs, ka esi NHL spēlētājs no Austrijas?

Sākumā daudzi neticēja, kad prasīja, no kurienes esmu. Viņi domāja, ka jokoju. Tagad viss ir mainījies. Liela daļa jau zina, no kurienes esmu un to respektē.Vairs jau arī nepārsteidz, ka austrieši māk spēlēt hokeju.

Ko darīsi pēc pasaules čempionāta?

Braukšu atpakaļ uz Ameriku. Nolikšu hokeja piederumus garāžā un uz laiku, aptuveni mēnesi, par hokeju aizmirsīšu. Lielu daļu atpūtas pavadīšu kopā ar ģimeni, bet jūlijā aizbraukšu uz Austriju.

Izmantota “Sport Express” informācija.

Jā, interesanti jau dzirdēt – Rumānija un hokejs, Rumānija un NHL spēlētājs. Tiesa, tas nav rumānis, bet kanādietis, taču tas, ka viņš piekritis spēlēt šajā Eiropas valstī vien ir kas ievērības cienīgs. Viņš ir ne tikai “Steaua” kluba līderis, bet pabijis tur arī trenera godā.

Sezonas sākumā tu biji paziņojis par hokejista karjeras beigām, pat uzsāki trenera karjeru. Pastāsti, lūdzu, kādēļ tā?

Man bija apnikušas problēmas. Pērn mans aģents ļoti daudz strādāja, lai sagādātu man līgumu. Tā es, piemēram, atrādījos Austrijā, Lincas klubā. Viņi gribēja parakstīt kontraktu ar mani, taču galvenais sponsors atteicās piešķirt naudu, tādēļ šis variants atkrita. Ir bijuši daudz solījumi, bet ne viss piepildījies. Mani ir paveicies, ka esmu spēlējis NHL. Tomēr pat tur saskāros ar solījumiem, kas nebija piepildāmi, – meli. Tādēļ metu mieru hokejam un uzsāku trenēt WHL komandu Spokenas “Chiefs”. Bija liels gods trenēt vienus no labākajiem Kanādas junioriem.

Taču tad pēkšņi piekriti spēlēt Rumānijā, kas mainījās?

Manī joprojām bija tā “uguntiņa”, kas nelika mieru. Bija jāspēlē. Kad zini, ka pats vēl vari spēlēt, trenēt ir ļoti grūti. Kad man piezvanīja aģents un pastāstīja par “Steaua” piedāvājumu, es pasmējos un pārprasīju, vai tas nav kāds joks. Beigās nolēmu mazliet pagaidīt, varbūt atnāk vēl kāds piedāvājums. Taču rumāņi turpināja kontaktēties ar aģentu. Viņš apspriedās ar Kristianu Sirlānu (“Steaua” prezidents) par viņa hokeja ideoloģiju. Padomāju, ka būtu patīkama sajūta būt pirmajam NHL spēlējošanam hokejistam Rumānijā, esmu būtu arī pirmais kanādietis šeit. Vēlāk aizgāju pie “Chiefs” priekšsēdētāja un visu izstāstīju. Viņa atbilde bija: “Ja nepieņemsi šo piedāvājumu, tevi atlaidīšu!”

Kādi bija pirmie iespaidi par Rumāniju un Bukaresti?

Jau pirms tam internetā biju paskatījies kaut ko par Bukaresti, tā šķita skaista vieta. Kad pirmoreiz tur ierados, uzreiz izbaudīju satiksmes sastrēgumus. Tā ir milzīga pilsēta ar tikpat lielām ekām, biju mazliet šokēts. Kluba pārstāvji aizveda mani uz arēnu, taču tur nav atbalstītāju. Esmu spēlējis NHL, DEL un Austrijā un likās – kur pazuda mana karjera…?

Apskaidro mūs par tavu vietu klubā, kā tā atšķirās no iepriekšējām komandām?

Atbraucu uz Rumāniju, lai celtu hokeja līmeni, kas šeit nav diez ko augsts. Jau no pirmās dienas man ir trīs – piecu gadu plāns, lai paaugstinātu hokeja līmeni. Spēlētājam apzināties, ka viņš noteikti spēlēs vēl 3-5 gadus ir ļoti patīkami. Piemēram, kad spēlēju Vācijā, pirmais gads bija lielisks, bet nākamajā savācu mazāk par 10 punktiem. Nākamais, ko apzinājos, bija – esmu izmests no komandas. Viņi maksāja pieklājīgu summu, bet, ja nerādi vajadzīgo sniegumu, bez domāšanas tiec atlaists.

Kā jaunie komandas biedri tevi uzņēma?

Viņi centās, lai jūtos komfortabli, taču bija arī kautrīgi, jo galu galā ieradās hokejists no NHL. Bet es pats centos veidot kontaktu, pierādīju, ka esmu parasts cilvēks.

Kad atbrauci, biji spēlētājs, bet sezonu beidzi kā spēlējošais treneris. Kāpēc tā?

Viena situācija sekoja nākamajai. Sākumā tiku pasludināts par trenera asistentu. Taču ar laiku klubs centās mani pierunāt kļūt par galveno treneri. Sākumā, protams, atteicos. Tomēr pēc ilgākām pārrunām nolēmu teikt jāvārdu.  Ir ļoti grūti koncentrēties gan uz trenēšanu, gan spēlēšanu.

Kādi ir iespaidi par Rumānijas hokeja līmeni?

Biju pārsteigts. Godīgi! Sākumā domāju, ka braucu pie puišiem, kas īsti nespēj nostāvēt uz slidām. Kā kanādietis tu taču pilnīgi neko nedzirdi par Rumāniju! Bet līgas līmenis ir augstāks nekā domāju. Daži no viņiem pat ir ļoti labi – Katalins Geru un Ioans Timaru.

Kādas ir lielākās atšķirības starp Kanādas un Rumānijas hokejistu?

Lielākā atšķirība ir trenēšanā. Viņus nekad neviens nav trenējis tā, kā to dara Kanādā. Bet rumāņi labi slido, ar ripu arī apejas labi, taču hokeja sistēma nav gājusi uz pareizu virzienu. Kā treneris varu viņiem iemācīt daudz lietu, par ko šie spēlētāji pat nav dzirdējuši. Visi vēlas mācīties – gan tie, kam ir 16-17 gadu, gan tie, kam tie ir 36-37.

Kā ir ar dzīvi ārpus hokeja?

Dzīvot Bukarestā ir patīkami, cilvēki šeit ir tik pozitīvi! Ļoti bieži šosezon esmu apmaldījies, vai piedzīvojis kādu citu kļūmi, bet pilnīgi svešinieki vienmēr palīdzējuši. Arī ar angļu valodu viss ir kārtībā. Vienīgais, kas ļoti neapmierina, ir braukšanas stils. Te nav noteikumu, nekā! Mana sieva ļoti ilgu laiku neriskēja sēsties pie stūres.

IIHF

Foto: Zsolt Halmagy

“Latvijā atgriezos pavisam neplānoti,” sarunu iesāk 19 gadus vecais hokejists. “Sezonas sākumā lauzu roku, kā dēļ nācā izlaist pusi no tās. Tālāk jau lēmums palikt “Rīgā 2000″ šķita loģisks.”

Uz jautājumu, kuru vienību derētu sūtīt cīnīties čempionu līgā, Krišs atbildēja neviennozīmīgi: “Domāju, ka vispareizāk būtu izspēlēt noteiktu skaitu spēļu sēriju starp Rīgas “Dinamo” un Latvijas čempioniem. Vispār “Dinamo” uzskatu par ļoti labu komandu, kurā iekļauti tikpat labi spēlētāji. Pašam ir pēc kā tiekties.”

Protams, nevarēju nepajautāt arī par decembrī/janvārī aizvadīto U-20 pasaules čempionātu, kur Latvijas izlase saglabāja vietu elitē. Grundmanim šis turnīrs palicis atmiņā tikai pozitīvi: “Liels prieks par padarīto darbu. Šis čempionāts deva neatsveramu pieredzi.”

“Uzskatu mūsējos par spēcīgākajiem šajā grupā,” līdzīgi kā liela daļa Latvijas, jaunais hokejists ir optimistisks arī saistīobā ar olimpiskās kvalifikācijas turnīru. “Ļoti ceru, ka mūsu izlase tiks uz olimpiskajām spēlēm. Ļoti labi ir tas, ka lielākā daļa spēlētāju visu sezonu aizvadījuši vienā komandā – Rīgas “Dinamo”. Turklāt līgas līmenis KHL ir visai augsts, tas noteikti arī paaugstinājis meistarību un sapratni laukumā.”

Grundmanis, kuram piektdien, 13. janvārī būs 20. dzimšanas diena, līdz šim jau divas sezonas spēlējis “Rīgā 2000″. Atgādināšu arī, ka daži gadi pavadīti viņpus okeāna – Amerikā, tādās komandās kā Toronto “St. Michaels Majors” (OHL), Grīnbejas “Gamblers” (USHL), Jangstaunas “Steelhounds” (CHL) un Deitonas “Bombers” (ECHL).

Lai arī Raitis Ivanāns ir visai noslēpumains, sarunā viņš atklāj, ka ļoti vēlas spēlēt olimpiādē. Runājam arī par Bekstroma aizlidināto nūju, policista ikdienu, Ameriku, Latgali un vēl daudz ko citu…

Tikko tavs klubs Losandželosas „Kings” izsniedza vilka pasi galvenajam trenerim Maikam Kraufordam. Kā treneru maiņa varētu ietekmēt tavu lomu komandā?

- Ja par treneri iecels kādu citu, nezināmu speciālistu, tad neko nevar prognozēt. Tad sevi būs jāpierāda vēlreiz.

…visbiežāk ticis locīts Maika Džonsona vārds, kurš līdz šim bijis „Kings” otrais treneris.

- Man jau labāk, ja par galveno apstiprinās Džonsonu. Viņš vairākus gadus ir Losandželosas treneris un zina, ko es varu un ko es nevaru. Daudz kas atkarīgs no treneriem hokejā – ir tādi, kuriem tu iepatīcies un viņi tev uzticas. Svarīgi, lai ir labas attiecības, jo no trenera ir atkarīgi nākamie līgumi. Jo mazāk dabū spēlēt, jo sliktāk.

Ar „Kings” tev ir līgums vēl uz diviem gadiem.

- Tas, ka ir līgums, tas ir lieliski, bet viņi ar mani darīt, ko grib – protams, arī aizsūtīt uz fārmklubu, jo man ir divvirzienu kontrakts. Viss ir manās rokās.

Bet kā ar policista lomu? Mūsdienās taču NHL katrā komandā tādu vajag.

- Vajag, lai arī māk spēlēt, ne tikai kauties — lai treneriem ir lielākas iespējas policistu izmantot. Tāpat svarīgi tikt visiem līdz, spēlēt taktiski, un spēt iekļauties trešajā, ceturtajā uzbrucēju trijniekā.

Tava statistika ar katru tikai uzlabojas!

- Šogad vairāk ripas iemetu (sešas, pagājušajā sezonā četras – K.Z), bet tā… Atkarīgs ar ko kopā spēlē. Ja tiec maiņā ar labiem spēlētājiem, tad tikai atveries un partneri tevi atradīs.

Ko šajās trīs sezonās Nacionālajā Hokeja līgā esi jaunu iemācījies?

- Galvenais ir būt labam komandas biedram. Ja tu esi kā ods vai žurka, tad šāda informācija ātri izplatās pa visu līgu un pēc tam neviens klubs tevi negrib ņemt savā komandā.

Pievēršoties Latvijas izlasei, kādā gaismā prātā palikusi debija Halifaksā?

- Atmiņas tikai labākās – pirmais čempionāts, pirmoreiz ar lielo izlasi. Žēl, ka nebija lielāks spēles laiks un žēl, ka neuzvarējām vāciešus. Kopumā pozitīvi.

Kā bija spēlēt kopā ar Štālu un Bļinovu ?

- Savā pirmajā spēlē, pārbaudes mačā ar Baltkrieviju, kas bija Halifaksā, sajūtas bija lieliskas – spēlējām daudz, izdevības gūt vārtus bija daudz, saspēle bija un viss sanāca. Redz, neko daudz jau nevar izdarīt, ja tu spēlē 40 sekundes pret Kanādu vai ASV un lielākoties savā zonā. Ja ilgāk spēlē kopā, tad vairāk arī var sanākt.

Čempionāta laikā mediji kritizēja, ka treneri Ivanānu varēja izmantot produktīvāk.

- Domāju, varēja vairākumā biežāk ļaut vārtu priekšā nostāties… Arī pret to pašu Kanādu, kad jau zaudējām 0:7, vienkārši izlaist vairākumā vai dot iespēju vienādos sastāvos uzbrukumā uzspēlēt. Kāpēc gan ne?

Iepriekš nebiji spēlējis lielajā izlasē un komandai pievienojies Kanādā, tikai pēc treniņnometnes. Kā izdevās iekļauties izlasē?

- Pirmajā dienā ar visiem sapazinos un nebija nekāda vaina. Principā tagad visus puišus pazīstu.

Starp citu, kāpēc nebiji uz treniņnometni Rīgā?

- Pēc sezonas beigām NHL bija jāiziet medicīniskās pārbaudes. Bija problēmas ar gurnu, kuru vajadzēja atpūtināt (tagad ar veselību viss ir kārtībā). Pēc tam jau vairs nebija vērts braukt, treniņnometnē vēl bija atlikušas četras dienas un to dēļ būtu jālido no Ziemeļamerikas uz Latviju un tad atpakaļ uz Ziemeļameriku, Halifaksu. Čempionātam gatavojos tur pat Amerikā.

Kādas tev tagad ir attiecības ar Oļegu Znaroku? Vai mazais spēles laiks neiegrieza?

- Gribējās jau vairāk spēlēt. Bet komanda ir komanda, vai tu spēlē divas vai 30 minūtes. Ja komanda uzvar, tas nozīmē, ka visi ir vienlīdz labi paveikuši savu darbu. Tas nav teniss, kur viens dara visu. Hokejs ir komandas spēle un ar to ir jāsamierinās.

Proti, mazais spēles laiks neiedragāja tavas un Znaroka attiecības?

- Nē. Viņš ir treneris un viņš zina, ko viņš dara.

Nū… Pirms čempionāta Atvars Tribuncovs pacēla cepuri, norādot, ka nav apmierinājis treneru darbs.

- Tas, ko dara treneris, tas ir viņa ziņā.

Pēc čempionāta šķīrāties uz pozitīvas nots?

- Jā! Nekas jau nebija. Nestrīdējāmies.

Bet saki godīgi: pasaules čempionātam ziedoji vairākas nedēļas, tomēr katrā mačā dabūji uzspēlēt tikai vidēji nepilnas sešas minūtes. Vai tev ir stimuls nākamgad braukt uz pasaules čempionātu Šveicē?

- Dažas bija tādas spēles, kad laukumā nevarēja laist ceturto maiņu [kurā spēlēja Ivanāns K.Z.]. Gribās būt vairāk ar izlasi, vairāk spēlēt un vairāk sniegt savu palīdzību. Visiem gribās spēlēt un kuram patīk sēdēt aiz apmales? Stimuls spēlēt izlasē ir, jo es gribu spēlēt olimpiādē. Un piedzīvot visu to pārējo, ko dāvā spēlēšana Latvijas izlasē.

Pastāsti, lūdzu, kas notika tajā bēdīgi slavenajā epizodē spēlē ar Somiju!? Latvijai pavērās laba izdevība spēlē radīt jaunu pavērsienu, bija pat divu vīru skaitliskais pārsvars, bet tu aizlidināji somu vārtsarga nūju un dabūji divas minūtes…

- Es stāvēju vārtu priekšā. Vārtsargs mani ķeksēja, es nokritu un viņš vēl ar nūju man kājās knibinājās. Muļķīgi sanāca [kautrīgi iesmejas]. Es nenoturējos un aizmetu nūju.

Sekoja pārmetumi no treneru puses?

- Pats saprotu, ka tas bija stulbs noraidījums un tur neko īpaši nevar pārmest. Tas neatstāja izšķirošu iespaidu uz spēli; ja nebūtu uztaisījis to noraidījumu, tas nenozīmē, ka mēs spēli uzvarētu – tādā ziņā neesmu vainīgs.

Vai bija daudz situāciju čempionātā, kad gribējās nomest cimdus?

- Pret kanādiešiem un amerikāņiem.

Un citās spēlēs? Ar Somiju vai Slovēniju?

- Nē… Viņi jau nav tik nagli kā amerikāņi un kanādieši. Eiropieši ir cita tipa spēlētāji, viņi neaiziet tik tālu.

Vai noraidījums līdz spēles beigām pret Geclafu mačā ar Kanādu bija objektīvs tiesnešu lēmums?

- Amerikā nedotu noraidījumu līdz spēles beigām, bet Starptautiskās Hokeja federācijas noteikumi ir stingrāki.

Latvijas līdzjutēji droši vien gaida, ka jaunajā sezonā viņu pārmācīsi!

- [Smejas] Uz pasaules čempionātu bija sakrājies no spēlēm ar Anaheimu. Man Geclafs nekad nav paticis kā spēlētājs.

Atgriežoties pie taviem pie taviem partneriem izlasē, Juris Štāls arīdzan savulaik nopietni kandidēja uz spēlēšanu NHL. Neesi treneris, bet kā tev liekas, kas Jurim pietrūka, lai nostiprinātos „Rangers” sastāvā?

- Viņš vairāk pieder Eiropas stila hokejam, nekā Amerikas. Tā ir daudziem eiropiešiem. Viņi aizbrauc uz Ameriku, neiederies turienes spēles stilā un viss. Štāls ir ļoti labs spēlētājs, labi pārredz laukumu ar ripu, met un… Viss viņam ir.

No iepriekšējām izlasēm biji pielaikojis tikai U-20 formu?

- Jā, divas reizes. Ungārijā un… Hmm… Kur bija otrs… kaut kur jābūt…

Tu reiz kādā intervijā izteicies, ka Monreālas „Canadiens” fani ir nepārspējami, jo viņi ir traki. Kā tu viņus vari salīdzināt ar Latvijas izlases līdzjutējiem?

- „Canadiens” katra spēle ir izpārdota un viņi nenormāli bļauj. Ar faniem Monreālā bija tā: ja tu esi labs, tu esi Dievs. Bet, ja komanda zaudē un pašam spēle nevedās, tad tevi arī var izsvilpt. Bet Latvijas faniem ir vienalga vai tu zaudē, vai uzvari: viņi arī pie 0:7 turpina bungot, atbalstīt, bļaustās. Baigie malači! Halifaksā vispār bija kolosāli – neko tādu nebiju redzējis!

Tad jau sanāk, ka Latvijas fani Monreālas līdzjutējus saliek vienos vārtos!

- Tur vairs nav variantu. Visi, kas ir redzējuši vai dzirdējuši par Latvijas faniem viennozīmīgi atzīst, ka mūsējie ir labākie.

Kā tas ir būt policistam?

- Tas ir bīstami veselībai. Rokas lauž… Bet tas ir mans darbs un tas arī viss. Vai es kaujos, vai es arī pa bortiem masējos. Mans uzdevums ir kauties un spēka spēle. Būt komandā. Katram uz laukuma ir savs darbs. Visiem ir viens mērķis – uzvarēt.

Kā sākās tava policista karjera?

- Viss sākās 2000. gadā Amerikā, kad spēlēju Pensakolā (ECHL). Komandā nebija neviena, kurš varēja izkauties. Vienreiz izkāvos, otrreiz izkāvos un ieņēmu policista lomu komandā. Redzēju, kā citi kāvās un sapratu, ka arī es varu darīt to pašu. Tā tā lieta aizgāja.

Atminies, kad pirmoreiz nometi cimdus?

- Laikam junioru vecumā. Pirmoreiz tā kārtīgi izkāvos, kad aizbraucu uz Ameriku un spēlēju UHL līgā. Pamatīgi dabūju (smejas). Abas acis bija pārsistas, zilumi arī bija.

Bērnībā arī uz ielas kāvies?

- Bija daži kautiņi, bet nekā nopietnāka.

Un tagad ārpus laukuma nav gadījušies starpgadījumi?

- Tikai muļķi kaujās bāros. Es labāk aizeju viņam uzlieku alu, nekā kaujos. Priekš kam?

Tavs istabas biedrs Halifaksā Mārtiņš Karsums stāstīja, ka sadzīvē esi īstākais miera mika.

- [smejas] Tā arī ir. Protams, dažreiz gadās, ka emocijas uzbango.

Kā tu trenējies kauties?

- Tagad vasarā trīsreiz nedēļā eju uz svaru zāli, mazliet paboksējos. Kad nāks tuvāk augusts, tad viss būs jāsāk apvienot ar slidošanu.

Vai tev ir arī savs boksa treneris?

- Boksa treniņi un tas, ko tu dari uz ledus, ir divas dažādas lietas. No boksa elementiem var tikai kādus desmit procentus izmantot. Sezonas laikā ir ļoti grūti, spēles katru otro dienu, pārbraucieni… Nav tā, ka kaušanās treniņi ņemtu virsroku pār ledus treniņiem. Tieši otrādi – laiks paboksēties sanāk ļoti maz. Pēc treniņiem cenšos mazliet ilgāk palikt svaru zālē.

Sieviešu sportā dāmas 10 gadus atceras, kura kurai ir ieskrāpējusi, bet veči izsitās un pēc maču visu atstāj pagātnē, un kopā iet iedzert alu. Vai tomēr policistu starpā neuzkrājās savi „parādiņi”?

- Ja ar vienu komandu daudzreiz spēlē, tad sakrājas gan. Piemēram, man pret Anaheimu šosezon bija jāspēlē astoņas reizes un tad nevar nesakrāties (Anaheimā spēlē Raiens Geclafs… K.Z.). Ja netiec viņam klāt vienā spēlē, tad jāmēģina atbildēt nākamajā. Pēc spēles viss tiek atstāts malā, jo rēķini tiek kārtoti tikai laukumā.

Kā uzaudzēji tik iespaidīgus muskuļus?

- Tā kaut kā iegājies… Jau sen eju cilāt svaru. Visu laiku cenšos sevi uzturēt formā un nezaudēt masu.

Kāds ir tavs rekords grūšanā no krūtīm guļus?

- Šo jautājumu man vienmēr prasa (smaida). Pirms diviem varēju uzspiest… (ilgi un pakāpeniski summē svaru disku skaitu un masu). 180 kilogrami vienu reizi. Tagad es vairāk strādāju ar mazajiem svariem, lai uzturētu sevi formā un nesatraumētos.

Ja salīdzina ar citiem hokejistiem?

- Ir vairāk, bet sezonas laikā neviens rekordus netaisa.

1996. gadā uz Ameriku devies kopā ar Aleksandru Andrejevu, kurš ir draftēts, un Rihardu Augstkalnu. Ko viņi dara tagad?

- Jā, draftā Andrejevu savulaik izvēlējas Fīniksas „Coyotes”. Viņš dabūja acs traumu un ar vienu aci ļoti, ļoti vāji redzēja, tāpēc bija spiests beigt spēlēt hokeju. Ja nemaldos, tagad viņš tagad strādā Dienvidkarolīnā par ugunsdzēsēju. Rihardam atkal bija problēmes ar sirdi. Uztaisīja operāciju un arī vajadzēja beigt hokejista karjeru. Tagad viņš ir atkopies un strādā Latvijā, laikam kompānijā HP, trenē amatieru hokeja komandas, tā kā Rihars ar hokeju mēģina saglabāt saknes. Viņš bija labs uzbrucējs, no mana gada viens no labākajiem.

Ja nemaldos, pa vasaru spēlē strītbolu?

- Nē, es vienkārši biju aizgājis paskatīties, kā man pazīstamie startē. Citos sporta veidos neesmu trenējies, pavasaru uzspēlēju golfu. Golfs ir gandrīz vienīgais mans hobijs, Losandželosā četrreiz nedēļā spēlēju. Mājās dažreiz galda tenisu uzspēlēju.

Tavs tēvs ir no Latgales. Tu arī brauc uz turieni atpūsties?

- Jā, pagājušovasar biju. Tur ir mani lauki, mani radi. Šogad arī domāju uz turieni aizbraukt atpūsties, ja lietus nelīs.

Losandželosā jau visu laiku spīd saule.

- Dažreiz ir arī lietus, toties visu laiku ir silts.

Vairāk kā desmit gadus spēlē Ziemeļamerikā. Neesi jau amerikanizējies?

- Amerika ir kļuvusi tuvāka, taču sirdī esmu kaut kur pa vidu starp Latviju un ASV. Varu dzīvot šeit un varu dzīvot arī tur. Nav problēmu.

Kurā zemē sevi redzi pēc desmit gadiem?

- Droši vien, ka Amerikā. Tur dzīvošu, jo mana sieva ir amerikāniete. Uz Latviju atbraukšu tikai ciemos.

Sezonas sākumā mačā pret Sanda Ozoliņa „Sharks” kādā epizodē tev ripa ar tādu spēku trāpīja pa seju, ka salauza vaiga kaulu. Bet pēc trieciena tu neesot pat aci pamirkšķinājis. Pēc spēles Ozoliņš sacīja, ka viņš tavā vietā būtu ar saķertu seju garšļaukus uz ledus…

- Es stāvēju zonā pie ūsām, Robs Bleiks meta no zilās līnijas un trāpīja tieši sejā.. Nezinu, vai tas ir sāpju slieksnis vai rūdījums no kautiņiem, bet parasti, kad ripa trāpa sejā spēlētāji nomet cimdus un saķer seju. Jutu, ka ar seju būs pamatīgas nepatikšanas, bet pirmā doma bija nevis gulties, bet slidot uz soliņu.

Vai tevi Latvijā uz ielas atpazīst?

- Dažreiz pienāk klāt bārā un kaut ko saku. Vaicā, kāpēc aizmetu somu vārtsarga nūju.

Foto: Kaspars Breidaks.

Foto:TIMOTHY A. CLARY/AFP/Scanpix.

“VAR teikt bijām jau uzvarējuši spēli un iekšā bija atslābums. Bet norijām divas ripas un čempionāts bija beidzies…”

Saki, vai Helifeksā Latvijas izlases ģērbtuvē bija līderis?

- Jā, protams. Laviņš, Herbis [Vasiļjevs], Sprukts. Viņi ir malači, brīžiem likās, ka pat treneru palīdzību nevajadzēs. Tā kā man neliekas, ka nebija līderu – viņi zināja, kad ko teikt. Katrā ziņā līderus vajag un tie ir visādi. Viens ir laukumā līderis, cits ģērbtuvēs. Līderu nekad nav par daudz.

Kas notika trešajā periodā pret Vāciju?

- [Pauze] Viņi mums ielika tos divus vārtus un mēs salūzām. Pēc tam jau sāka virmot emocijas.

…izskatījās, ka Latvijas izlase bija satrakojusies.

- Nu jā… Bet zin’ kā pēc otrā perioda mēs vinnējām 3:2, divus tādus stulbus golus ielaidām. Tā bija ritīgi auksta duša… tāpēc tur beigās bišķi sataisījām asumus. Emocijas.

Vai pārsvars 3:2 pirms pēdējās trešdaļas neiemidzināja?

-Var teikt bijām jau uzvarējuši spēli un iekšā jau bija atslābums. Bet norijām divas ripas un čempionāts bija beidzies… [nopūšas]. Stulbi. Gribējās taču uzvarēt.

Vācija šogad čempionāta pieteikumā bija ierakstījusi sešus NHL večus.

- Kāda starpība? Mums komandā ir spēlētāji no Krievijas superlīgas.

Tevi ielika Kaspara Daugaviņa sākotnējā vietā blakus Ņiživijam un Vasiļjevam. Kaspars tagad nav nikns uz tevi?

- Es nezinu [ smejas]. Mēs esam labi draugi un es ceru, ka Kaspars uz mani ļaunu prātu neturēs.

Ja reiz esat labi draugi, tad varbūt tu zini, kāpēc Daugaviņam spēle nevedās? 2007. gada pasaules čempionātā viņš bija viens no izlases vilcējiem, bet šogad nekā. „Sporta Avīze” izteica minējumu, ka Kasparam Kanādā uzaudzis kāds lieks kilograms…

- Nu cik es redzēju Kaspars ļoti labi spēlēja. Cīnījās, līda bezbailīgi stūros sisties, uz vārtiem gāja, centās iemest. Visu atdeva, ko spēja. Pirms čempionāta ar viņu runāju un Kaspars stāstīja, ka viņš kārtīgi trenējas, gatavojas tieši čempim. Viņš ir forš džeks un tādu kā viņu komandā vajag. Kad mēs zaudējām Vācijai 4:3, Daugaviņš visus uzmundrināja: „Davai, davai, davai veči! Aiziet, aiziet, nenokar galvas!” Kaut arī pats tik pat kā nemaz nespēlēja… Tikpat labi man arī ir lieki kilogrami – kāda Kanādā ir pārtika!

No „Dinamo Rīga” piedāvājums nav bijis?

- Nē, nav. Patiesībā, ļoti gribētos uzspēlēt „Dinamo” – kā nekā Latvijā spēlēt, latviešu līdzjutējiem. Nākotnē noteikti varētu! Bet es nevaru – man vēl uz gadu līgums ar Bostonas „Bruins”…

Pievēršoties „Bruins” tēmai, kas jums nesanāca ar Providensu? Play off pirmajā kārtā uzvarējāt 4-0, otro sākāt divreiz sagraujot Portlendu, un tad četri zaudējumi pēc kārtas…

- Dabūjām iekšās [viegli nosmejas]. Sākumā mēs viņus pārrāvām – 4:0 un 7:1. Tad viņiem atgriezās pirmais vārtsargs, kurš pirmajās divās spēles nespēlēja traumas dēļ. Atlikušajās četrās spēlēs mēs viņus nomētājām, gandrīz pa 10 ripām katrā spēlē. Taču sāka zust ticība saviem spēkiem, redzot, kā viņiem vārtsargs vilka ārā, jo faktiski tikai viņš Portlendu glāba no zaudējumiem [runa ir par vārtsargu Žanu Sebastjanu Obēnu, kurš pirms vairākiem gadiem izkonkurēja Pēteri Skudru, cīņā par vietu pirmā vārtsarga vietu Pitsburgas „Penguines” sastāvā].

*Pilnu interviju ar Mārtiņu Karsumu lasiet žurnāla „Respect” pirmajā numurā, kas iznāks 6. jūnijā.

Kuru katru dienu zem Nacionālās Hokeja līgas (NHL) klubu līgumiem Latvijas hokejisti autogrāfus neliek – katrs šāds kontrakts vērtējams gan kā augsts spēlētāja sasniegums, gan kā ieraksts Latvijas hokeja vēstures grāmatā. Tanī pašā laikā šis kontrakts nenozīmē, ka nākamajā NHL sezonā Kulda slidas šņorēs vienā ģērbtuvē ar Iļju Kovaļčuku. Varbūt tas nenotiks nekad. 2002. gadā Krišjānis Rēdlihs parakstīja trīs gadu līgumu ar Ņūdžersijas „Devils”, bet tā arī velnu kreklā nevienu spēli NHL nenospēlēja. Jebkurā gadījumā, aizvadījis teicamu sezonu Ontārio junioru hokeja līgā (OHL) un veiksmīgi sevi parādot Amerikas Hokeja līgas (AHL) Kaldera kausa izcīņas spēlēs, Kulda uz hokeja Meku durvis pavēris plašāk.

CĪNĪTĀJS. Lai gan Artūrs Kulda uzskata sevi par Kārļa Skrastiņa tipa aizsargu, tas viņam nebija šķērslis, lai kļūtu par otru rezultatīvāko Pīterboro “Petes” komandas aizsargu.

Kādas ir sajūtas, parakstot līgumu ar pasaules spēcīgākās hokeja līgas komandu?

- Jūtos tīri labi. Dabūt līgumu ar Atlantas „Thrashers” bija mans galvenais šīs sezonas mērķis. Galu galā, no tā ir atkarīgs, kur es spēlēšu hokeju nākamajās sezonās.

Tad jau šis kontrakts nebija zibens spēriens no skaidrām debesīm?

- Tas nebija pārsteigums. Es gaidīju to – zināju, ka tas ir tikai laika jautājums. Padevās veiksmīga sezona OHL „Petes” sastāvā, tagad spēle iet no rokas AHL ar Čikāgas „Wolves”. Atlantas izlūki redzēja to.

Uz cik gadiem ir līgums?

- Uz trīs gadiem.

Pastāsti, lūdzu, kā paši Atlantas „Thrashers” pamatoja, kāpēc viņi tagad gribēja slēgt līgumu tieši ar tevi?

- Visus jautājumus viņi risināja ar manu aģentu, tikai pēc tam saņēmu gatavu kontraktu, uz kura vien vajadzēja uzlikt savu parakstu. Ar „Thrashers” pārstāvjiem nerunāju, kāpēc viņi gribēja slēgt līgumu ar mani. Izlūki seko līdzi spēlētājiem, kuriem ir izredzes pēc kāda laika spēlēt NHL, un vēlāk ar viņiem paraksta kontraktus.

Kāds tev labums no šī kontrakta?

- Ar šo līgumu varu spēlēt NHL, AHL un ECHL [Austrumu Krasta hokeja līga].

Sanāk, ka junioru hokeja līgā (OHL) nākamgad vairs nespēlēsi?

-Nē, es tur vairs nedrīkstu spēlēt.

Tātad, rudenī tev atkal būs izdevība paspēkoties par vietu Thrashers sastāvā?

- Šis līgums negarantē vietu nedz „Thrashers” , nedz „Wolves” sastāvā AHL. Nākamgad braukšu uz nometni Atlantā, kur būs jācīnās par vietu abās komandās. Pēc tās tad būs skaidrība, kurā līgā sezonu sākšu.

Aizvadītajā naktī Kulda iekļuva Kaldera kausa finālā, jo viņa pārstāvētā Čikāgas “Wolves” ar 4:2 pārspēja Toronto „Marlies”. Sērijā pārliecinoša uzvara 4 – 1. AHL finālā „Wolves” tiksies vai nu ar Mārtiņa Karsuma Providensas “Bruins” pāri darītājiem Portlendas „Pirates” vai Vilksbēras/Skrantonas „Penguins” (sērijā līdz četrās uzvarām 3 – 3).

2006. gadā NHL draftā Kuldu izvēlējās Atlantas „Thrashers” ar 200. numuru. Pagājušās sezonas gatavošanās posmā Kulda piedalījās Atlantas „Thrashers” treniņnometnē, taču ceļa traumas dēļ to priekšlaicīgi pameta.

Aizvadīto sezonu Kulda sāka OHL vienības Pīterboro „Petes” sastāvā, kur ar 34 punktiem (7+27) kļuva komandas otro rezultatīvāko aizsargu. Marta beigās Kuldu izsauca uz AHL Čikāgas „Wolves” komandu. Aizvadītajās 15 spēlēs (visas play off) „Wolves” rindās aizsargs nopelnījis trīs punkts (1+2), pozitīvu lietderības koeficientu (+3) un saņēmis 20 soda minūtes.

Decembrī Kulda spēlēja junioru čempionātā (U-20), kur piecās spēlēs iekrāja piecus punktus (1+4).

Vakar arī „Thrashers” parakstīja līgumu ar 24 gadus veco centra uzbrucēju Railenu Kaipu. Kaips spēlē Ziemeļu Dakotas universitātē komandā Nacionālajā Koledžu asociāciju līgā (NCAA). Railens Kaips draftēts 2003. gadā ar 269. numuru. Četrās sezonās NCAA Kaips aizvadījis 143 spēles, savā kontā ieskaitot 38 punktus (15+23).